Sudraba medaļa Igaunijas izlasei

Tekstu rakstīja: Alexander Andrusenko un Lehar Leetsaar

Võrtsjärve PČ ir noslēdzies un ir pienācis laiks izdarīt secinājumus. Tālāk raksta Aleksandrs par to, kā mums gāja treniņi un pati sacensība, bet otrajā daļā Lehar sniedz īsu kopsavilkumu par mūsu dalību spiningošanas pasaules čempionātos pēdējo 10 gadu laikā.

— Alexander —

Oficiālie treniņi + sacensību diena
Par neoficiālajiem treniņiem garāk nerakstīšu, bet īsumā teiktu tā: esam ķēruši gan zandartus, gan asarus, gan līdakas, un pēc priekštreniņiem zandartu cope vienmēr bija veiksmīgāka nekā citas makšķerēšanas metodes. Nedēļu pirms PČ oficiālajiem treniņiem vēl aizvadījām kārtīgu koptreniņu ciklu. Šis treniņu cikls, protams, bija smags, jo sākās rudens vētras un mainījās zivju uzvedība. Tomēr bijām pārliecināti: ja gribam šajā PČ uzvarēt, mums jāmēģina ķert zandartus.
Pēc neoficiālajiem treniņiem mums bija 2 dienas mājās, lai atpūstos, un pirmdienas rītā mēs atkal bijām Võrtsjärvē. Grafiks paredzēja, ka no pirmdienas būs 3 oficiālās treniņu dienas, bet no ceturtdienas līdz sestdienai — 3 sacensību dienas. Oficiālie treniņi ilga tikai 7 stundas, tāpēc bija jārīkojas ātri un efektīvi. Ikdienā uz ūdens mēs parasti pavadām 9–11 stundas. Pirms oficiālajiem treniņiem kartē atzīmējām arī 11 zonas, kurās kādreiz esam labi ķēruši zandartus. Ar Janno un Siimu ekipāžu savstarpēji vienojāmies, kurš kuras zonas pārbaudīs, un mērķis oficiālo treniņu laikā bija atrast labākās zonas, norakstīt nestrādājošās un saprast, kā un ko zandarts šobrīd ņem. Trešā laiva tajā pašā laikā meklēja līdakas.

Pirmajā treniņu dienā izbraucām cauri aptuveni pusei zonu, un lielāko daļu nācās svītrot, jo tur vairs nebija zivju, bet dažās zonas zivis vēl bija. Kopumā tobrīd situācija vēl izskatījās diezgan cerīga, un vairākas vietas vēl nebija pārbaudītas. Tomēr raizēja straujās laikapstākļu pārmaiņas. Naktis pēkšņi kļuva aukstākas, sāka pūst austrumu vējš un ūdens temperatūra strauji kritās. Pirms otrās treniņu dienas bija arī pirmās salnas. Otrā treniņu diena parādīja, ka zandarts ir nogrimis pilnīgi lejā un kļuvis ļoti pasīvs. Mēs izbraucām cauri visām atlikušajām vietām un nācās secināt, ka zivs ir pazudusi un nav ko ķert. Tas mūs patiešām satrauca, jo zandartu cope ar katru dienu kļuva arvien sliktāka, un zivis sāka arvien vairāk pārvietoties. Uz trešo treniņu bija plāns atrast pazudušos zandartu barus. Visu dienu braukājām apkārt, un beidzot arī izdevās atrast 3 zonas, kur bija pietiekami daudz zivju. Vakarā noskaņojums jau bija krietni labāks, bet, tā kā zandartu bari ir ļoti kustīgi, protams, uztraucāmies, vai tie līdz sacensību dienām paliks turpat vai atkal aizies prom.

Pirms pirmās sacensību dienas kopā ar komandu aizvadījām sapulci un noteicām pirmās dienas taktiku — dosimies divās ekipāžās uz zandartiem. Līdaku copē mums bija grūti atrast kādas lielas priekšrocības salīdzinājumā ar citām izlasēm, jo līdakas prot ķert visi un zivis bija atrastas visiem. Mums nebija nekādu īpašu slepeno vietu vai triku, ko citi nevarētu atrast. Taču zandartu copē mēs zinājām, ka lielākā daļa izlašu ar to netiks galā, turklāt zandarts vidēji ir lielāks par līdaku, un labā dienā var tikt pie vairāk nekā 10 zandartiem. Tāpēc nolēmām uzņemties šo risku.

Pirmās sacensību dienas rītā startējām pirmajā grupā, bet Siims un Janno startēja 10 minūtes vēlāk otrajā grupā. Mēs nolēmām sākt zonā, ko iepriekšējā dienā atradām un kur rādījās diezgan daudz zandartu. Siims devās uz savu zonu, kur viņš pēdējā dienā atrada zivis. Ja kādam sākas cope, tad otrai ekipāžai bija jāzvana un vajadzības gadījumā jāmakšķerē vienā zonā, ja otrai ekipāžai rastos kādas problēmas ar zivīm. Skanēja starta signāls, un visas laivas pilnā ātrumā devās uz savām vietām. Lielākā daļa devās uz dienvidu daļu ķert līdakas, lietuvieši devās ķert asarus, bet mēs laikam vienīgie zandartos. Nonācām savā zandartu zonā un sākām makšķerēt. No rīta zivs vēl nedaudz rādījās, bet ļoti maz, un zandartam mute bija pilnīgi ciet. Labākajā gadījumā varējām panākt dažas sekošanas, taču neviens zandarts mānekli nepaņēma. Lielais zandartu bars, ko bijām atraduši iepriekšējā dienā, bija izklīdis. Devāmies uz otro zonu, un tur aina atkārtojās — zivju vairs nav. Plāns C bija trešā zona, tur bija tāls brauciens, bet nekā labāka darīt nebija, tāpēc devāmies turp. Rezultāts tas pats — zivju vienkārši nav.

Diemžēl plāni ar to beidzās, un sacensību laikā nācās atkal meklēt zivis no nulles. Mēs vienkārši braukājām apkārt un meklējām. Tā pagāja diezgan daudz stundu. Laiks rit, līdz sacensību dienas beigām palicis mazāk par 2 stundām, bet mums protokolā joprojām ir 0. Varat iedomāties, kāds nervu spriedze ir tad, kad dodies uz PČ ar mērķi uzvarēt, bet dienas beigās protokolā ir 0 un ar katru nākamo minūti tu tikai vēl dziļāk grimsti bedrē.
Kādā brīdī pēc plkst. 13 Siims piezvanīja un pateica, ka atradis nedaudz labāku zonu un tur laikam zandarts sākot nedaudz ņemt, turklāt viņiem jau izdevies noķert 2 zandartus. Bez ilgas domāšanas ieslēdzām motorus un devāmies pie viņiem, lai kaut ko dabūtu. Zivis tur tiešām bija nedaudz labākā tonusā nekā citur, bet laika līdz beigām bija palicis ļoti maz. Plkst. 14:06 mēs beidzot tikām ārā no nulles ar 67 cm zandartu, bet plkst. 14:35 jau bija jāpārtrauc cope, lai laikā paspētu finišā. Mums tas laikam bija nulles laika rekords — vairāk nekā 7 stundas uz nulles un tikai tad izdevās tikt ārā no nulles. Noskaņojums nebija no labākajiem, un mēs sapratām, ka šī diena, protams, ir izgāšanās, bet labi, ka vismaz tikām ārā no nulles — tas dod kaut nelielu iespēju vēl nākamajās dienās situāciju labot.
Vakarā noskaidrojās, ka pirmās dienas rezultāti mums deva 6. vietu valstu vērtējumā. Nervi bija pilnīgi čupā, un nākamajai dienai mums nebija pilnīgi nekādu domu, ko darīt tālāk. Ar Leharu runājām, ka, tā kā nākamajai dienai mums nav neviena laba plāna, varbūt kapteinim tomēr vajadzētu veikt maiņu un mūsu vietā trešajai ekipāžai doties līdakās; mēs šo lēmumu pilnībā akceptētu. Vakara sapulcē kapteinis tomēr nolēma, ka, ja teicām, ka iesim „Va banque”, tad arī iesim „Va banque”. Mums tas nozīmēja, ka dosimies atkal uz zandartiem. Pastāvēja pavisam neliela cerība, ka, ja no rīta uzreiz dosimies uz vakardienas zonu, tad varbūt ar rīta aktivitāti kaut ko izdosies iegūt.

Rītā pirms starta pie mums pienāca Maksims un pajautāja, kā iet un kādi mums ir plāni. Godīgi atbildējām, ka labi būs, ja vispār tiksim ārā no nulles. Tad Maksims man kartē parādīja vienu līdaku punktu, kur parasti ir bijušas 1–2 sardzes līdakas, un, ja mums pilnīgi beigsies saprāts, tur varot pamēģināt. Tajā pašā punktā arī paši reiz esam noķēruši līdaku. To iegaumēju, un tad ar Leharu devāmies zandartos. Jau no rīta kļuva skaidrs, ka nekādas rīta aktivitātes nebūs, jo nakts atkal bija auksta. Līdz plkst. 11 mums atkal bija 0. Zandarts nedaudz rādījās, bet mute bija pilnīgi ciet. Mēs panācām vairāk nekā 20 sekošanas, un tikai 1 zandarts paņēma mānekli, taču diemžēl norāvās. Plkst. 11:30 prezentēju Leharam Maksima rīta ieteikumu, ka varbūt ir laiks doties uz līdakām. Piezvanījām kapteinim, un kapteinis teica, lai tomēr pagaida pusdienlaiku, jo ap pusdienlaiku vajadzētu parādīties aktivitātes brīdim. Mēs vēl stundu makšķerējām, aktivitāte nesākās, un plkst. 12:30 atkal piezvanījām kapteinim ar to pašu priekšlikumu. Kapteinis deva atļauju, un mēs devāmies līdaku copē.

Jāpiemin, ka pēdējos pusotru gadu mēs nebijām ķēruši līdakas no zāļēm un pat spininga komplekts ar bezinerces spoli pirmajos metienos likās ļoti svešs, it kā makšķerētu pirmo reizi. Taču muskuļu atmiņa ātri atgriezās, un galu galā mēs taču gadiem esam darījuši tieši šādu copi un iepriekšējās pieredzes ir ļoti daudz. Nedaudz pēc plkst. 13 tika noķerta pirmā mēra līdaka. Pašpārliecība sāka lēnām atgriezties. Morāli, protams, atkal bija smagi — būt uz nulles līdz plkst. 13 un atkal atrasties tajā pašā bedrē, kā vakar. Taču pagāja mazliet laika, un no tās pašas zonas vēl tika noķerta otra mēra līdaka, un pēc neilga brīža arī trešā, lai gan pirms mums šo vietu bija izbraukušas vairākas laivas un tajā pašā laikā šo pašu vietu bombardēja arī Latvijas ekipāža, bet viņi mēra līdaku nenoķēra. Siims un Janno tajā pašā laikā atrada jaunu zonu, kur zandarts bija aktīvāks, un no turienes tika pie 5 mēra zandartiem. Mums vairs nebija ne laika, ne jēgas tur traukties, tāpēc līdz beigām ķērām līdakas. Tādējādi dienu noslēdzām ar trim līdakām un valstu vērtējumā pakāpāmies uz trešo vietu. Vakarā savā starpā runājām, ka, ja beigās izdotos palikt kaut vai trešajiem, tad tas jau būtu ļoti labs rezultāts. Par ko vairāk tajā brīdī vairs pat sapņot nevarējām.

Tā kā otrajā dienā šķita, ka ar līdaku copi mums laikam izdodas normāli tikt galā, trešajai dienai tika izvēlēta taktika: no rīta ejam uz līdakām, un, ja dienas gaitā otrai ekipāžai sāk pietiekami labi ņemt zandarts, tad pārorientējamies uz zandartu copi. No rīta devāmies uz zonu, kur 2 dienas citas izlases ķēra līdakas, un cerējām, ka varbūt tur no rīta izdosies savākt dažas aktīvākas līdakas. Mīnuss, protams, bija tas, ka mēs tur nekad nebijām makšķerējuši. Taču uz vietas izrādījās, ka no rīta līdaka nebija aktīva, saņēmām tikai zemmērus, bet nevienas mēra līdakas nebija. Arī citām izlasēm nekas labs nerādījās — šur tur ik pa brīdim tika kāds zemmērs, bet šķita, ka eldorado tur ir beidzies. Tad devāmies uz vakardienas zonu — varbūt tur vēl kāda mēra līdaka ir palikusi. Tur izdevās noķert 2 mēra asarus un dažas zemmēra līdakas. No rīta otra ekipāža noķēra 2 zandartus, bet mēs nolēmām līdakas vēl pamēģināt. Sākām pārbaudīt citus punktus, bet arī tie neko nedeva. Plkst. 11:30 otra ekipāža paziņoja, ka īsā laikā tikuši pie vēl 3 zandartiem, kamēr mūsu rādītājs bija tikai 2 asari. Skaidrs bija tas, ka kaut kas jāmaina, un mēs metāmies uz zandartu copi. Otrā ekipāža, protams, brīdināja, ka vējš sāk pastiprināties un vajadzētu padomāt divreiz, vai tiešām ir vērts braukt šurp, jo vējā var arī neko nenoķert. Tā kā mums nebija nekā labāka, bija jāuzņemas risks.

Nonākot zandartu zonā, vējš un viļņi jau bija pilnīgi jūtami, un katru minūti kļuva arvien sliktāk. Pirmās 15 minūtes vēl redzējām stabilas zivis, bet, jo vairāk laika gāja, jo vairāk zandarts sāka grimt uz grunti un labu signālu vairs nebija. Vējš bija spēcīgs, vilnis liels, zivs sāka pārvietoties, un to trāpīt bija ļoti grūti. Par laimi mums bija Lowrance Recon ar garo 72 collu kātu, kas lielā vilnī neizlec no ūdens un ļoti labi notur pozīciju.
Atkal bija milzīgs sasprindzinājums, jo viss nenotika tā, kā bijām plānojuši, un līdz plkst. 13 mūsu protokolā bija tikai 2 asari. Taču plkst. 13 izdevās noķert 73 cm zandartu, un noskaņojums kļuva nedaudz labāks, bet tomēr sapratām, ka labam rezultātam ar to vēl ir par maz. Zandarts līdz tam brīdim bija praktiski pilnībā nogrimis uz grunts, un, tā kā nekas labāks nebija, sākām mēģināt zandartu iegūt arī no grunts. Kādā brīdī Scout ekrānā (Lowrance Active Target LIVE sensors) uz grunts ieraudzījām skaistāku svītriņu, un bez ilgām pārdomām izdarīju metienu, un pārsteigums bija liels, kad šī zivs nolēma arī paņemt. Taču, kad sāku zivi nogurdināt, tā sāka aizdomīgi ātri celties virspusē, un man šķita, ka tā tomēr nav zandarts. Zivs tiešām iznāca virspusē un sāka plosīties pa ūdens virsmu, un kļuva skaidrs, ka tas ir līdaka. Galvā izskrēja tūkstoš domas: man taču ir zandartu kāts ar tievu 0.4 mm fluoro pavadiņu, un papildus trīsžuburis ir uzlikts ar parastu auklu, un, visticamāk, līdaka vienkārši pārcirtīs vai nu pavadiņu, vai assistu. Leharam steigā vēl nācās noņemt sietiņa galvu no kāta! Nezinu kā, bet kaut kā mums tomēr izdevās šo līdaku iedabūt uztveramajā tīkliņā! Garums bija 71 cm. Sirdij tūlīt kļuva vieglāk, jo 73 cm zandarts un 71 cm līdaka kopā ar diviem asariem dod aptuveni 5 standarta līdaku punktus, un tas nav nemaz tik slikts rezultāts. Siimam un Janno šajā laikā izdevās iegūt vēl 1 zandartu, un ar to viņi uzvarēja dienā. Mums savukārt atkal izdevās tik tikko izvilkties no vilciena apakšas, gluži kā iepriekšējās dienās.

Krastā noskaidrojās, ka otrajā vietā pēc otrās dienas esošie lietuvieši šodien ar asariem izgāzās. Skaidrs bija tas, ka rumāņiem vairs nav iespējams panākt, bet vai lietuvieši izgāzās tik ļoti, ka mēs pakāpsimies uz otro vietu, mēs nespējām noticēt. Pēc dažām stundām rezultāti tika saskaitīti, un mēs tiešām bijām pakāpušies uz sudraba medaļu! Ja varētu šķist, ka mājas ūdeņos sudraba medaļa ir zaudējums, tad, ņemot vērā visus apstākļus, varam droši teikt, ka tas ir izcīnīts sudrabs, nevis zaudēts!

Grūti vārdos izteikt, kāds nervu spriedze mūs pavadīja visas šīs 3 dienas. Katru dienu morāli bija kā amerikāņu kalniņos. Katru dienu praktiski līdz galam cīnījāmies uz nulles un tikai dienas beigās izdevās izvilkties no vilciena apakšas. Domāju, ka iepriekšējo PČ pieredze un vispār lielā sacensību copes pieredze mums palīdzēja katru dienu nelūzt un cīnīties līdz pēdējai sekundei. Tik nervus kutinošas un atbildīgas sacensības mums vēl nekad nav bijušas!
Pāris vārdus jāsaka arī par ekipējumu, ko mēs Võrtsjärvē izmantojām. Zandartu copē gan mēs, gan Siima un Janno ekipāža izmantojām divus Lowrance Active Target sensorus, no kuriem viens bija Forward skatā, bet otrs Scout (jeb Perspective) skatā. Pateicoties tam, varējām veikt precīzākus metienus un labāk novērtēt, vai māneklis nokrīt pietiekami precīzi zandarta uzbrukuma zonā vai aizslīd garām. Pasīvam zandartam arī bija savs knifs — māneklim bija jānokļūst dažu centimetru precizitātē tieši pie zivs žokļa, tikai tad varēja cerēt, ka tā to paņems. Pretējā gadījumā tā vai nu vispār nereaģēja, vai arī pavadīja mānekli līdz laivai, bet nepaņēma.
Priekšējais motors mums bija Lowrance Recon, un ar to vadība tagad ir kļuvusi daudz ērtāka. Pultij ir „joystick” tipa vadība, kā arī ekrāns, kurā ērti var redzēt priekšējā motora virzienu, bez vajadzības visu laiku skatīties pār plecu vai celties kājās. Mūsu copes stilā šī priekšējā motora virziena uzraudzīšana no ekrāna bija ļoti svarīga, jo citādi mūsu kakli šo PČ nebūtu izturējuši.

Treniņu bija daudz, un piedzīvojām visādus laikapstākļus — 15 m/s vēju, 1,5 m viļņus, lietu, krusu un pāris reizes arī sauli. Ļoti noderīgas bija Gill drēbes — Aspect Bib kombinezons un jaka. Gill ir ļoti pazīstams burāšanas apģērbu zīmols, un jāpiemin, ka makšķerēšanai šīs drēbes arī ir ideāli piemērotas, jo neesam samirkuši pat tad, kad pusotru metru augsts vilnis iet tieši pāri galvai, turklāt tās ir ļoti ērtas un netraucē aktīvai kustībai. Esam izmēģinājuši visādus apģērbus, bet neko labāku gan nevaru iedomāties.

Tātad Igaunijas izlase pasaules čempionātā izcīnīja sudraba medaļu, un ekipāža Siim Enders un Janno Jaadla individuālajā vērtējumā ieguva bronzu. Izlasē bija: Siim Enders, Janno Jaadla, Alexander Andrusenko, Lehar Leetsaar, Maksim Konovalik, Konstantin Aksjonov, Igor Varlamov, Sergei Varlamov un kapteinis Raigo Padar.

No savas puses vēlos pateikties visai mūsu komandai. Mēs visi esam ieguldījuši milzīgu darbu! Katra ieguldījums bija ļoti svarīgs, un bez tā šīs medaļas nebūtu! Liels paldies kapteinim Raigo, ka uzņēmās šo tik atbildīgo amatu! Vēlos pateikties arī Jõesuu Turismitalu īpašniekam Jaanusam, kurš mūs uzņēma sacensību un treniņu laikā, piedāvāja mums vakariņās labu un garšīgu ēdienu un palīdzēja visādā ziņā! Ja kāds meklē labu vietu atpūtai, tad pie Võrtsjärves esošais Jõesuu Turismitalu ir ļoti laba vieta, kur jūties kā mājās un kur paveras gleznaini skati uz Võrtsjärvi!
Un visbeidzot pateicos visiem atbalstītājiem par morālo atbalstu un noteikti arī sievai un tuviniekiem par pacietību. Nav viegli visu savest kārtībā laikā, kad vīrs 2 nedēļas ir prom no mājām! Vēlam veiksmi arī nākamā gada izlasei, lai Ungārijā viņiem klātos vismaz tikpat labi vai vēl labāk!

— Lehar —
Desmit gadu ceļš spiningošanas sportā
Runājot par makšķerēšanu, daudziem pirmkārt nāk prātā kāds joks, stāsti par „lielajām zivīm”, pārspīlētiem lomiem vai makšķerniekiem, kuriem spininga vietā rokā ir pudele.
Taču patiesībā viss ir pavisam citādi. Makšķerēšana ir cienījams un dziļi līdzsvarojošs hobijs, kas dod iespēju būt dabā, sakārtot domas un atrast mieru pašam ar sevi.
Mūsdienu pasaulē, kur arvien vairāk runā par mentālo veselību un izdegšanu, makšķerēšana ir viena no retajām nodarbēm, kas vienlaikus māca pacietību, koncentrēšanos un prieku par vienkāršiem mirkļiem.
Cilvēkam dzīvē vajag mīlestību, mērķi un cerību — un šīs trīs lietas makšķerēšanā vienmēr ir klātesošas.
No šī vienkāršā hobija kādam izaug dzīvesveids — bet kādam citam tas kļūst par sporta veidu, kur kaislība un neatlaidība aizved līdz pasaules virsotnei.
Daudzi jautā, kāpēc vispār makšķerēšanā ir jāstartē sacensībās. Atbilde ir vienkārša — vēlme darīt lietas pēc iespējas labāk. Makšķerēšanas sports dod iespēju eksperimentēt, mācīties un salīdzināt sevi ar citiem, lai vēl labāk saprastu, kā uzvedas dažādas zivju sugas, kādu ietekmi atstāj laikapstākļi, gaisma un ūdens temperatūra, un kā pilnveidot savas prasmes.

Makšķerēšana ir zinātne — un zinātne ir aizraujoša. Tā apvieno emocijas un analīzi, radošumu un precizitāti. Tieši šis salikums padara makšķerēšanu par ko vairāk nekā tikai hobiju — tā kļūst par mūža kaislību un nepārtrauktu ceļu uz kļūšanu labākam.

Sākums Francijā
Kad 2014. gadā Francijā, Lac du Bourget, notikušajā pasaules čempionātā pirmo reizi kāpu uz spiningošanas sporta pasaules skatuves, vēl nenojautu, kāds garš un mācību pilns ceļš mani sagaida. Tas bija mans pirmais PČ — nervozs, aizraujošs un pilnīgi jaunas pieredzes pilns starts. Tur es pirmo reizi ieraudzīju, kādā līmenī patiesībā makšķerē pasaules labākie un sapratu, cik daudz vēl jāapgūst.
Divu vīru ceļš sākās no Viljandi ezera

Jau nākamajā gadā, 2015. gadā Viljandi ezerā, atkal stāvēju PČ startā. Šoreiz ar Aleksandru mēs abi makšķerējām, gan vēl dažādās laivās.
Sacensības ilga divas dienas. Pirmajā dienā centāmies atdarināt citu valstu izlases — viņu stilu, mānekļu un pārvietošanās izvēli — un izgāzāmies. Otrajā dienā nolēmām darīt tieši to, ko protam vislabāk, un tas deva pavisam citu rezultātu. Igaunijas izlase beigu beigās izcīnīja godpilno piekto vietu valstu vērtējumā. Raugoties atpakaļ, var teikt, ka tieši šis Viljandi ezera čempionāts mums ar Aleksandru deva vairākas svarīgas domas un idejas, kā sasniegt pasaules virsotni.
Pēc Viljandi PČ mēs spiningus nolikām vienā pusē — un tā sākās mūsu kopīgais ceļš, kas turpinās līdz pat šodienai.

Zelts, bronza un mājas sudrabs
No tā brīža pasaules čempionāti mūs aizveda cauri daudzām vietām: 2017. gadā uz Krieviju, Ivankovskoye ūdenskrātuvi, 2022. gadā uz Čehiju, Slapy ūdenskrātuvi, un 2023. gadā uz Latviju, kur sacensības notika ūdeņos ap Rīgu. Katram ezeram un ūdenskrātuvei bija savs raksturs — reiz vējains un ass, reiz mierīgs un silti vasarīgs.

2018. gadā Anglijā Igaunijas komanda pirmo reizi tika kronēta par pasaules čempioniem — notikums, kas iezīmēja pagrieziena punktu mūsu spiningošanas sporta vēsturē. Tas pierādīja, ka arī tāda maza valsts kā Igaunija spēj konkurēt ar pasaules spēcīgākajām makšķerēšanas nācijām.
2019. gadā Čehijā mums ar Aleksandru Igaunijas izlases sastāvā izdevās šo panākumu atkārtot — atkal izcīnīt pasaules čempiontitulu un papildus iegūt individuālo bronzas medaļu. Šī gada Võrtsjärves komandu sudrabs galīgi apliecināja, ka Igaunijas spiningošana stingri pieder pasaules elitei.

Mājas ezers un atbildība
Võrtsjärve man tomēr ir kas vairāk nekā tikai sacensību vieta. Bērnībā visas vasaras pavadīju pie vecmāmiņas un vectētiņa Võrtsjärves krastā — makšķerējot, airējot un peldot. Atgriezties šeit, jau uz pasaules elites sacensībām, bija kā aplis, kas noslēdzas. Mājas ezers, bērnības vietas un desmit gadu darbs — viss sastapās vienā mirklī.

Gatavojoties sacensībām un īpaši sacensību dienās, mēs ar Aleksandru ļoti skaidri jutām atbildību — ne tikai Igaunijas izlases priekšā, bet arī organizatoru komandas un visas Igaunijas makšķerēšanas kopienas priekšā. Mēs apzinājāmies, ka neveiksme mājās būtu liela vilšanās daudziem un paliktu atmiņā uz ilgiem gadiem. Šī apziņa lika mums cīnīties par katru metienu un katru zivi vēl vairāk nekā, iespējams, jebkurās iepriekšējās sacensībās.
Tāpēc šā gada pasaules čempionāts bija ļoti emocionāls un prasīgs. Mājas ūdeņi neko nedeva viegli, laikapstākļi pārbaudīja gan tehniku, gan pacietību. Taču tieši šī pieredze un daudzgadīgā sadarbība ar Aleksandru palīdzēja mums beigās rezultātu nostiprināt.

Pateicības vārdi un atbalstītāji
Atsevišķi vēlos pateikties Ivo Sööti un viņa superforšajai komandai, kas atveda šo pasaules čempionātu uz Igauniju un noorganizēja to ar atzīmi 5+. Tas bija notikums, kas visiem dalībniekiem ilgi paliks atmiņā un parādīja, ka Igaunijā var sarīkot pasaules līmeņa sacensības.

Tāpat liels paldies Alter Baltics OÜ komandai, kas mūs pastāvīgi atbalstījusi gan ar eholotēm, gan priekšējiem motoriem, gan sacensību apģērbu. Viņu ieguldījums ir palīdzējis mums būt labāk sagatavotiem un koncentrēties uz to, kas patiešām svarīgs — ķert pēc iespējas labāku rezultātu.

Un visbeidzot — vislielākie pateicības vārdi maniem tuvākajiem, īpaši sievai, kuras slogs bieži bija lielāks nekā man pašam. Bez viņu atbalsta šis ceļš nebūtu iespējams.

Paldies visiem, kas bijuši šajā ceļā — līdzbraucējiem, atbalstītājiem un draugiem. Tiekamies nākamajā ezerā, ar jaunu izaicinājumu.

---

Team Lowrance Estonia izmanto: